Knokke

Jeez, divus mēnešus esmu noslinkojusi, jāsak beidzot arī kas rakstīt. Par šo un to raksturīgo stāstīšu pamazām, bet drusciņ, kas jau piedzīvots (patiesībā jau nekas īpašs :D) var aplūkot arī manā Picasa albūmiņā (komentējiet, mīlīši, mCāĀāā, mCāĀāā :P). Links kaut kur pie mana profila.

Tātad, šodien biju Knokkē, pilsētā pie jūras. Vismaz viens fakts, ar ko es beidzot varu tiešām latviski lepoties, kas mums ir pārāks par beļģiem - un tā ir jūra. Beļģiem jūra ir tikai 60km, mūsu krasta līnija, ja nemaldos, ir ap 500km. Bet Beļģijā, mīlīši, ir piecreiz vairāk iedzīvotāju, tāpēc pie

jūras visi ir saspiedušies kā piecpadsmitajā trolejbusā rīta stundās, un 20m no jūras ir aizbliezts ar mājām. Jūtos kruta, jo manai beļģu ģimenei pieder dzīvoklis tieši pie pašas jūras. Forši, protams. Bet tagad saprotu, kāpēc viņi atvaļinājumā (augusta beigās, kad ierados) uzreiz nesās uz Franciju pie jūras, ja reiz pašiem savs īpašums Beļģijā - jo tur ir pludmale! Tur ir brīvība izplesties un dabūt savu smilšu pleķīti vismaz cilvēka ķermeņa komforta zonā (no savstarpējās saskarsmes, ap 1.5m), nevis tupēt cits citam uz galvas. Tagad gan ir rudens un pilsēta patukša, bet pie jūras tomēr bija gana daudz ļaužu, kas pastaigājas un atpūšas, bet es varu iedomāties, kas te notiekas jaukās vasaras dienās.

Pati Knokke ir diezgan jauka kūrortpilsēta, bet kūrortpilsētas sajūta šeit ir izteiksmīgāka, nekā, piemēram, Jūrmalā. Pat par spīti tam, ka šajā nomalē ir arī Luis Vuitton bode, nelec ārā tāda zīmēšanās un glamūrs kā Jūrmalā. Bet, kā jau minēju, neesmu bijusi šeit vasarā. Varbūt tad arī te uzrodas visādas Sončikas un Šķēles ar (... ilgi domāju, kādu mašīnas marku lai liek, jo bembji te visi ir jauni un spici, rendžroveri un porši ir ģimenes mašīnas ar bērnu sēdeklīšiem un suņu noslienātiem stikliem, bet ferrari arī īsti nav manīti...) spožiem vāģiem un rullē uz nebēdu. Vienu no pilsētas, iespējams, spožākajiem ballīšu iestādījumiem (vismaz pēc izkārtnes) sauc KnokkeOut. Gan jau savācas te arī atbilstoša publika. Bet pilsētele smuka, un niez nagi labā laikā tiešām atbraukt un kaut pavizināties ar velosipēdu, jo te visa pilsēta ir vienā līmenī, kā radīta velobraukšanai! (Briselē ir uzkalni un nogāzes, uzkalnu gan vairāk, un pat stumjot bērnu ratiņus, reizēm var nobeigties).

Bet kas Knokkē beidzot bija tik īpašs, kas mani sajūsmināja (atskaitot faktu, ka varēju pie sevis klusi iesmiet par beļģu jūrmalu) bija tas, ka beidzot dabūju kārtīgas beļģu vafeles. Līdz šim biju provējusi tikai Briselē uz ielām pērkamās, kas ir saldas kā varavīksnes vienradžu ekskrementi, un klāt vēl piedāvā putukrējumu, zemenes un šokolādi. Kā jau iepriekš esmu minējusi, reizes divas paņēmu kādu, tagad no tās smaržas (un tā ir katrā Briseles centra stūrī) aktivizējas vemšanas refleksu centrs. Nu lūk, bet Knokkē vafeles nebija tik šķebinoši saldas, gandrīz vai bezgaršīgas salīdzinoši ar tūristu vafelēm, bet siltas kopā ar sviestiņu un cukuriņu - mmm! Mēli varēja norīt! Jādabū kaut kur tā recepte un jānosper vafeļu panna, un tad mājā činīšu uz nebēdu! (Un protams, dot došu tikai visiem pārējiem, lai viņi uzbarojas tik resni, ka es beidzot izskatos tieva. Just kidding, of course :P)

Šajā kafejnīcā pie reizes arī noskatīju ellīgi labu biznesa ideju, ja kādreiz uzsākšu savu restorānu biznesu, jānoprovē šitais, uz ārzemniekiem tendējot varētu nostrādāt, bet es jums neteikšu. :P Rakstu to te tikai tāpēc, lai kādreiz pārlasot pati atcerētos, ka man ir biznesa ideja, hehe.